Artūr, jūs te dzīvojat sesto mēnesi. Bez maksas. Jo jums ir “sarežģīts periods” un “jāsakrāj nauda hipotēkai”. Tajā brīdī es vēl nezināju, ka šī sudrabotā slēdzene kļūs par neatgriešanās punktu
— Māra, nu kāpēc jūs tā skatāties? Tas ir normāli mūsdienu ģimenei. Mums ir nepieciešama privātā telpa.
Artūrs nokratīja zāģu skaidas no T-krekla un demonstratīvi pagrieza atslēgu jaunajā, spīdīgajā slēdzenes caurumā. Es stāvēju koridorā savā trīs istabu dzīvoklī, rokās turot kefīra paku, un jutu, kā iekšpusē viss sastingst. Mana guļamistaba. Tā pati, lielākā, ar izeju uz lodžiju, kur trīsdesmit gadus ziedēja manas vijolītes. Tagad uz tās lepni stāvēja iestrādāta slēdzene.
Ne aizbīdnis, ne šķērslis, bet īsts, pamatīgs mehānisms. It kā tās būtu ieejas seifā, nevis istabā sievasmātes dzīvoklī.
— Privātā telpa? — es pārjautāju, cenšoties, lai balss skanētu vienmērīgi.
Profesionāls ieradums: es strādāju ar cilvēkiem, man nav ļauts izrādīt aizkaitinājumu. — Artūr, jūs te dzīvojat sesto mēnesi. Bez maksas. Jo jums ir “sarežģīts periods” un “jāsakrāj nauda hipotēkai”. Aiz znota muguras iznira mana Elīna. Viņa slēpj acis, rausta izstaipītā mājas džempera malu.
— Mammu, nu nesāc, labi? Artūram ir neērti, kad tu… nu, staigā. Varbūt mēs tur, es nezinu, neesam pamodušies, vai viņam ir svarīgs darba zvans, bet tu tīri ar putekļsūcēju? Robežas ir jāciena.
Es paskatījos uz meitu. Uz Artūru, kurš jau lietišķi krāmēja instrumentus čemodānā. “Robežas.” Moderns vārds. Viņu izpratnē tas darbojās pārsteidzoši vienpusēji: mana nauda komunālajiem maksājumiem bija kopīga, mani katli – kopēji, bet pēkšņi kvadrātmetri kļuva par slēgtu teritoriju. Tajā brīdī es vēl nezināju, ka šī sudrabotā slēdzene kļūs par neatgriešanās punktu. Un noteikti nenojautu, ar ko beigsies šis vakars.
Klusuma vakars
Vakars pagāja smagi. Es aizgāju pie sevis, uz bijušo bērnistabu — vismazāko istabu, uz kuru mani bija “pagaidu” pārcēluši. Jaunie apsolīja remontu, kas, spriežot pēc visa, viņu plānos beidzās vēl pirms sākuma. Es gulēju uz šaurā dīvāna un klausījos dzimtās mājas skaņās, kas vairs nebija mana. Dzirdēju, kā Artūrs virtuvē klabina ar manu pannu — cep gaļu. Smarža rāpās zem durvīm. Mani neviens pie galda nesauca. Viņiem taču ir “savs budžets”, bet mamma iztiks ar kefīru.
Dzirdēju, kā vannas istabā šņāc ūdens — Artūrs mīl iet dušā četrdesmit minūtes. Dzirdēju, kā viņi smejas aiz tām pašām aizslēgtajām durvīm. Es strādāju par vadītāju. Maiņa — divpadsmit stundas uz kājām. Man ir pensija 600 un alga, kas ļauj neskaitīt centus maizei, bet neļauj nopirkt otru dzīvokli, lai pārceltos prom no saviem bērniem.
Aizvainojums kurnēja nevis par to, ka viņi ieņēma istabu. Bet par to, cik ikdienišķi viņi mani atbīdīja malā. Kā vecu mēbeli, kuru žēl izmest, bet kas neiederas interjerā.
“Tātad, robežas,” es iečukstēju tumsā. “Labi. Jums būs robežas.” Es piecēlos, uzmetu halātu un izgāju koridorā. Klusi, lai nečīkstētu grīdas dēlis. Priekšnamā jautri mirkšķināja zaļās gaismiņas maršrutētājs (rūteris). Internetu apmaksāju es — dārgāko tarifu, jo Artūram bija nepieciešams liels ātrums viņa tiešsaistes spēlēm. Tālāk — virtuve. Mana mīļākā virtuve. Ledusskapis pilns ar produktiem. Pusi pirku es, pusi – viņi, bet pazuda viss galvenokārt znota pūliņiem. Plāns nobrieda acumirklī. Mierīgs un aprēķināts.
Atbildes gājiens
Nākamajā dienā es paņēmu brīvdienu. Tiklīdz jaunie aizgāja. Elīna uz darbu birojā, Artūrs “uz tikšanos” (protams, pusdienlaikā). Es atvēru piezīmju grāmatiņu.
— Hallo, Sergej? Te Māra. Jā, atkal vajadzīga palīdzība. Nē, krāns ir kārtībā. Man ir jāiestrādā slēdzene. Steidzami. Un vēl… jums ir eņģes ar piekaramo slēdzeni? Jā, ledusskapim. Nebrīnieties.
Sergejs, meistars ar zelta rokām, atbrauca ātri. Viņš neuzdeva liekus jautājumus, tikai iesmējās, kad es lūdzu iestrādāt slēdzenes cilindru dārgajās virtuves durvīs.
— Žēl šķiedras, Māra.
— Man sevis ir žēlāk, — es atbildēju. — Dariet.
Pēc divām stundām virtuve bija aizslēgta. Glīta, tik tikko manāma slēdzene droši atdalīja piekļuvi plītij, mikroviļņu krāsnij un, galvenais, ledusskapim. Bet drošības labad mēs pašam agregātam pielāgojām glītu ķēdi ar kodu slēdzeni. Izklausījās dīvaini, bet saprotami.
Atlika pēdējais pieskāriens. Es iegāju interneta pakalpojumu sniedzēja personīgajā kontā, izmantojot tālruni. Atiestatīju maršrutētāja iestatījumus. Nomainīju parasto paroli “elina1995” uz sarežģītu ciparu un burtu kombināciju, kuru nav iespējams uzminēt. Es apsēdos atpūtas krēslā koridorā, tieši iepretim ieejas durvīm. Uzliku klēpī grāmatu. Pulkstenis rādīja 18:45. Tagad sāksies.
“Internets pazuda”
Pirmais atgriezās Artūrs. Viņš bija satraukts — ārā slapjš sniegs, sastrēgumi.
— Uf, nu gan laiks, — viņš norūca, neuzvilcis čības, ejot dziļāk dzīvoklī. — Māra, mums tur kas, internets pazuda? Es vēl liftā mēģināju pieslēgties, neķer.
Viņš izņēma viedtālruni, bakstot ekrānu ar nosalušu pirkstu.
— Tīkls ir, bet parole neder. Jūs kaut ko aiztikāt iestatījumos?
Es pāršķīru lapu.
— Aiztiku, Artūr. Tas ir mans maršrutētājs. Mana, kā jūs izsakāties, tehniskā telpa.
Viņš sastinga. Lēnām pacēla acis uz mani. Tajās bija lasāma patiesa nesaprašana — it kā runāt būtu sākusi taburete.
— Kāda jēga? Man jāstrādā. Man ir projekts… tas ir, zvans pēc desmit minūtēm. Iedodiet paroli.
— Nevaru, — mierīgi atbildēju. — Parole ir sarežģīta, es to neatceros. Bet lapiņu pazaudēju. Bet jūs neuztraucieties, jums taču ir mobilais internets.
— Jūs smejaties? Es par šo internetu… — viņš apklusa. Maksāju taču es. — Labi. Es gribu ēst. Elīna atnāks, izdomāsim.
Viņš parāva virtuves durvju rokturi. Durvis nepadevās. Parāva spēcīgāk. Vēlreiz.
— Ieķērās, vai?
— Nē, Artūr. Neieķērās. Tur ir slēdzene.
— Kāda vēl slēdzene?! — znota balss aizkrita.
— Tāda pati kā jums guļamistabā. Iestrādāta. Uzticama. Virtuve ir mana spēka vieta. Es tur gatavoju, atpūšos. Man ir jāspēj justies mierīgi, zināt, ka neviens nepārkāps manas robežas.
Kā paskaidrot bērniem atšķirību starp “mātes māju” un “kopmītni” 24 stundu laikā
Artūrs stāvēja pie aizvērtajām virtuves durvīm, apjucis. Viņš te skatījās uz slēdzenes caurumu, te uz mani.
— Jūs… jūs nopietni? Tur ir mans ēdiens. Ledusskapī ir desa, ko es vakar nopirku.
— Bet manā guļamistabā, Artūr, stāv mana kumode ar veļu, — es atbildēju. — Bet jūs taču iestrādājāt slēdzeni, lai es pēkšņi neieietu. Tāpēc es arī nolēmu: bet varbūt jūs ieiesiet virtuvē un apēdīsiet kaut ko nepareizu?
Ieejas durvju slēdzenē ieskrāpējās atslēga. Atgriezās meita.
— Mammu, Artūr, kāpēc jūs stāvat koridorā? — Elīna nokratīja sniegu no cepures. — Ak, kā gribas ēst, es kopš pusdienām neko neesmu ēdusi…
Viņa apklusa, ieraudzījusi vīra seju.
— Elīn, tava māte… Viņa aizslēdza virtuvi un atslēdza internetu.
Meita pārcēla skatienu uz mani. Pēc tam uz virtuves durvīm. Viņas acīs lēnām parādījās sapratne: mājīgā pasaule, kur mamma ir ērta apkalpošana, sabruka tieši tagad.
— Mammu? — viņa klusi jautāja. — Kāpēc tu to dari?
— Tāpēc, meitiņ, — es aizvēru grāmatu. — Lai pateiktu stop. Un tagad ir jūsu gājiens.
Spēle visiem
— Mammu, tas ir bērnudārzs, — Elīna mēģināja pasmaidīt, bet smaids bija nožēlojams. — Tu mūs māci par to, ka mēs gribam nedaudz privātuma? Mēs taču esam pieauguši cilvēki.
— Pieauguši cilvēki, Elīna, īrē dzīvokli vai maksā hipotēku, — es maigi atzīmēju, sakārtojot grāmatas muguriņu. — Un, kad pieauguši cilvēki dzīvo pie mammas un norobežojas no viņas ar dzelzs aizbīdņiem — tas nav privātums. Tā ir kopmītne. Bet kopmītnē ir savi noteikumi: kam pieder nauda par gaismu koridorā, tam pieder arī spuldzītes.
Artūrs nervozi iesmējās. Skaņa iznāca nepatīkama, asa.
— Māra, iztiksim bez lekcijām. Atveriet virtuvi. Tur ir mani produkti. Es tos nopirku, tas ir mans īpašums. Jums nav tiesību tos aizturēt.
Es paskatījos uz viņu ar interesi. Cik ātri mainās retorika: pirms piecām minūtēm tās bija “mūsu mājas”, bet tagad — “mani produkti”.
— Apmeklētāju skatlogs.
— Un tajā istabā, Artūr, stāv mans skapis. Un paklājs, ko man uzdāvināja jubilejā. Jūs tos aizslēdzāt. Es taču neprasu atdot man piekļuvi paklājam tieši tagad?
— Tas ir kaut kas cits. Tā ir dzīvojamā istaba. Tā ir privātā telpa. Jūs ko, nesaprotat? Tas ir kaut kāds absurds. Elīna, saki viņai.
Elīna nobijusies saraustījās, satvēra vīru aiz piedurknes:
— Artūr, pārtrauc…
— Ko pārtraukt? — viņš nokratīja viņas roku. — Mēs te esam uz putnu tiesībām, vai? Esmu viņas meitas vīrs, esmu šeit pierakstīts… tas ir, būšu pierakstīts. Mēs esam ģimene, bet viņa uzvedas kā dežurante.
Manī kaut kas skaļi pārsprāga. Ne aizvainojums, nē. Drīzāk, pēdējais žēluma pavediens. Es piecēlos.
— Pagaidiet šeit, — es sausi teicu un aizgāju uz savu istabiņu.
Kurš šeit ir saimnieks
Es atgriezos pēc minūtes ar plānu mapi rokās. Koridorā bija kluss, tikai Artūrs šņāca kā ezis, un Elīna šņukstēja.
— Lūk, — es izņēmu svaigu izrakstu no Zemesgrāmatas. Es to pasūtīju pirms nedēļas subsīdijas noformēšanai, bet noderēja tas tagad. — Lasiet, Artūr. Skaļi. Sadaļa “Tiesību īpašnieks”.
Viņš paņēma lapu. Pārskrēja pāri ar acīm. Klusēja.
— Lasi, — es skarbi pieprasīju.
— Bērziņa Māra, — viņš izspieda caur zobiem.
— Lieliski. A tagad atrodiet tur savu uzvārdu. Vai Elīnas.
Klusums.
— Nav? — es izbrīnījos. — Kāds zaudējums. Tātad, juridiski jūs šeit esat viesi. Viesi, kuri ir aizsēdējušies. Viesi, kuri nolēma, ka var pārkārtot saimnieka māju sev, neprasot atļauju.
Es paņēmu lapiņu no viņa pirkstiem un glīti ieliku atpakaļ mapē.
— Jūs runājāt par privāto telpu, Artūr? Es jūs sadzirdēju. Mana privātā telpa — tas ir viss šis dzīvoklis. Virtuve, koridors, vannas istaba un, iedomājieties, tā pati istaba ar vijolītēm. Un es gribu atgūt šo telpu sev.
— Tu teiksi lai ejam? — Elīna beidzot ierunājās. Viņas balsī skanēja, bet es redzēju — viņa joprojām cer, ka mamma tagad nomierināsies, pabaros ar vakariņām un viss būs kā agrāk. Ērti. Silti. Bez maksas.
— Es dodu jums divdesmit četras stundas, — es paskatījos uz sienas pulksteni. — Laiks ir sācies. Rīt pulksten septiņos vakarā es atnākšu no darba. Līdz tam brīdim dzīvoklī nedrīkst būt ne jūsu mantas, ne jūsu slēdzenes. Durvīm uz guļamistabu ir jābūt atjaunotām. Ja nē — es izsaucu meistaru un nomainu ieejas durvju slēdzenes cilindru.
— Bet kur mēs iesim? — Artūrs iesaucās. — Nakts vidū? Mums nav naudas īrei tagad, mēs visu ieguldījām lietā.
— Lietā? — es pārjautāju. — Jaunā datorā spēlēm? Vai tajā slēdzenē, ko jūs iestrādājāt? Starp citu, čeks par slēdzeni saglabājās? Varat atdot veikalā. Tas būs jūsu nepieciešamais sākuma kapitāls.
Artūrs atvēra muti, lai pateiktu kādu kārtējo frāzi, bet ieskatījās manās acīs un apklusa.
Divdesmit četras stundas
Nākamā diennakts nebija viegla. Viņi neaizgāja uzreiz. Nakts pagāja ar mantu krāmēšanas skaņām. Es dzirdēju, kā krīt mantas, kā šņāc iepakojums. Elīna raudāja, skaļi, šņukstot, rēķinoties ar manu sirdi. Tā sarāvās, prasot iet, apskaut, iedot naudu, teikt “dzīvojiet”. Bet es dzēru tēju ar piparmētru un neizgāju. Jo zināju: piekāpšos tagad — un šī slēdzene uz viņu durvīm pārvērtīsies par slēdzeni uz manas kakla. Uz visiem laikiem.
No rīta viņi aizgāja, neatsveicinājušies. Artūrs, ejot garām manām durvīm, speciāli skaļi iebakstīja ar čemodānu pret durvju stenderi. Elīna vienkārši nolaida acis. Uz virtuves galda (es to atvēru no rīta, kamēr viņi gulēja) gulēja atslēga. Tā pati, no viņu “robežām”. Vakarā es atgriezos tukšā dzīvoklī. Bija neparasti kluss. Neviens nerunāja pie monitora, ūdens netecēja stundām.
Es iegāju lielajā istabā. Durvis bija plaši atvērtas. Iestrādātās slēdzenes vietā rēgojās neglīts caurums ar saplēstām šķiedras malām — Artūrs izraustīja savu mehānismu ar saknēm, acīmredzot, principa pēc. Es pārlaidu roku pāri kokam. Nekas. Durvis es nomainīšu. Vai aizlīmēšu. Pēdas ir ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvokļiem, kas pārdzīvojuši grūtus laikus.
Noņēmu no ledusskapja ķēdi — muļķīgu aizsardzību, kas, pēc būtības, nebija vajadzīga. Sergejs, kad to uzlika, teica gudru lietu: “Slēdzenes, Māra, tās taču nav no svešiem. Tās ir no savējiem. Bet no savējiem slēdzeņu nav, no savējiem glābj tikai sirdsapziņa.”
Es ieslēdzu tējkannu. Izņēmu mīļāko krūzi — plānu porcelānu, kuru Artūrs vienmēr centās noslaucīt ar elkoni.
Uz tālruni atnāca ziņa no Elīnas:
“Mēs esam pie vīra mātes. Tur dīvāns ir salūzis. Tu esi apmierināta?”
Es uzrakstīju atbildi, padomāju un izdzēsu. Tā vietā es ielēju sev tēju, nogriezu siera gabalu un apsēdos pie loga. Aiz stikla sniga sniegs, slēpjot riepu pēdas un kāda aizvainojumu. Es vienkārši atgādināju, ka ģimene ir tad, kad sargā viens otru, nevis dala teritoriju. Un privātā telpa svešā dzīvoklī maksā tieši tik, cik maksā šī dzīvokļa īre. Par velti notiek tikai peļu slazdā. Vai kopmītnē, kur komandē komandants. Un šodien komandants beidzot nodeva maiņu un kļuva vienkārši par mammu.
Mammu, kura gaida ciemos. Bet tikai ciemos
Kā jūs domājat, vai māte rīkojās taisnīgi, atbildot ar slēdzeni uz slēdzeni? Vai vajadzēja paciest miera dēļ ģimenē? Dalieties viedoklī komentāros. Parakstieties, lai nepazaudētu atslēgas no jauniem stāstiem. Un laipni lūgti komentāros — mūsu kopējā virtuvē, kur var apspriest visu, un kur nav nekādu slēdzeņu.
Atziņa par materiālās un emocionālās atkarības cenu
Stāsts uzsver, ka atkarība no citiem (pat no ģimenes locekļiem) gandrīz vienmēr nāk ar emocionālu cenu un ka “par velti notiek tikai peļu slazdā.” Atziņa ir tāda, ka materiālais labums (bezmaksas dzīvošana) bieži izraisa emocionālu bezcieņu.
Māra, ņemot vērā Artūra apgalvojumu par “saviem produktiem” un vēlāk par “lietā ieguldīto naudu”, skaidri parāda, ka, ja reiz tiek vilktas īpašumtiesību robežas (viņu desa, viņu slēdzene, viņu privātums), tad robežas ir jāvelk arī pie rēķiniem un īpašuma tiesībām (Māras dzīvoklis, Māras internets). Tas ir aicinājums lasītājam skaidri nodalīt ģimenes atbalstu no finansiāliem darījumiem.
Cieņa pirms mīlestības: Mīlestība pret meitu un znotu sākotnēji liek Mārai paciest necieņu. Stāsts parāda, ka dažos gadījumos cieņa pret sevi ir jāuzstāda kā nosacījums, lai mīlestība varētu pastāvēt veselīgā formā.
